Kompostēšanas aizsākumi

Autors: Dr. sc.ing. Dace Āriņa

Kompostēšanas aizsākumi ir saistāmi ar bioloģiskās un organiskās lauksaimniecības attīstību, kas Eiropā sākās 20.gadsimta sākumā (Vācijā, Anglijā, Šveicē), bet ASV, Kanādā, Austrālijā un Japānā 20.gs. astoņdesmitajos gados. Tiek uzskatīts, ka Latvijā bioloģiskā lauksaimniecība attīstījās pēc valsts neatkarības atgūšanas.

Kā notika saimniekošana mazdārziņos vai piemājas dārziņos nesenā pagātnē? Vai iedzīvotāji, kas nebija profesionāli augkopji, bija informēti par kompostēšanas procesu? Iztaujājot vecāko paaudzi par saimniekošanu lauku sētās un mazdārziņos, iezīmējas šāda aina: izravētās nezāles tika atstātas vagās kaltēties vai apliktas ap krūmiem, bet pārtikas atkritumi no ēdiena gatavošanas, kas netika izbaroti lopiem, nonāca kaudzē. Kaudze netika papildus apstrādāta, taču pārtikas atlikumus apsedza ar zāli vai lapām. Uz vismaz gadu stāvējušas kaudzes sēja ķirbja sēklas, lai kaudzes apjomu samazinātu. Dārzu mēsloja galvenokārt ar kūtsmēsliem un pelniem, tāpēc vajadzības pēc komposta kā mēslošanas līdzekļa nebija. Sagrābtās lapas izmantoja mājlopu pakaišiem.

Pēc iedzīvotājiem plaši pieejamās literatūras apskata, jāsecina, ka par kompostēšanu apraksti nav daudz, ko Latvijas Padomju Savienības republikas laikā varētu skaidrot ar valstisko nostāju par minerālmēslu un kaitēkļu apkarošanas līdzekļu intensīvu izmantošanu, kā dēļ kompostēšana netika plaši popularizēta.

Docents J.Sudrabs 1943.gadā savā grāmatā “Augļu un ogu dārzu ierīkošana un kopšana” nodaļā “Augļu koku barības vielas un to nozīme” pusi lapas ir veltījis ieteikumiem komposta gatavošanā, norādot, ka komposts pēc barības vielu satura iedalāms pie pilnajiem mēsliem, kas arī uzlabo augsnes fiziskās īpašības. J.Rukšāns žurnālā “Dārzs un drava” 1984.gada 6.numurā iekļāvis nodaļu “Komposta komponēšana”, kas atspoguļo ne tikai ieteikumus “kā darīt”, bet arī skaidro “kāpēc”. J.Rukšāns raksta, ka “komposts ir ekoloģiskā dārza sirds”. Šie padomi ir aktuāli arī mūsdienās.

Komposta kaudzes iekārtošana – ēnainā vietā dārzā, tālāk no dzīvojamās ēkas (Sudrabs, 1943), pusēnā, vairoties no tiešas saules, sausējoša vēja un aukstas ēnas (Rukšāns, 1984). Pret vēju komposta kaudzi aizsargā ar dzīvžogu, kas lielos dārzos var būt krūmi (plūškoks, lazda, nedaudz attālāk arī vilkābele), bet mazdārziņos – derīgie augi (rindā sētas kāršu pupas, kaņepes, avenāji) vai dižās saulespuķes, vai režģa žogs, kas cieši pieaudzis ar viengadīgām vasaras puķēm. Parocīgi divas vai vairākas kaudzes izvietot paralēli blakus, jo tad var vienas kaudzes komposta materiālu ar lāpstu pārcelt otrā. Komposta kaudzi parasti izvieto uz zemes, dārza dziļumā, viegli pieejamā vietā, paredzot vietu ķerrai un šķidrā mēslojuma mucai. Vēlams līdz komposta kaudzei iekārtot plātņu celiņu, lai atvieglotu piekļūšanu ar pilnu virtuves atkritumu spaini jebkuros laika apstākļos. Komposta laukuma vieta nav jāmaina, jo tur zemē jau būs no iepriekšējā komposta palicis “ieraugs” – kompostēšanas procesam nepieciešamās sīkbūtnes, baktērijas, sēnes. No zemes kaudzē iekļūst sliekas un, kad tām vairs nav ko pārstrādāt vai pasliktinās dzīves apstākļi, atgriežas atpakaļ zemē. J.Rukšāns iesaka, lai kaudzē nevarētu uzkrāties mitrums, ap kaudzes laukumu jāizrok 10-20 cm dziļš grāvītis. Ja dārza zeme ir mālaina, tad grāvīti piepilda ar smiltīm – drenāžu. Savukārt, ja augsne ir smilšaina, tad, lai nepieciešamais mitrums ātri neiesūktos zemē, rīkojas pretēji: paklāj zem kaudzes mālu, lai šī starpkārta uzkrātu lietus ūdeni un komposta trūdēšanas procesā radušās sulas. Pēc gatavā komposta izmantošanas, šai pamatkārtai atkal var kraut virsū jauno izejmateriālu.

Kaudzes platums: 2-3 m (Sudrabs, 1943) 1.5-2 m (Rukšāns, 1984)

Kaudzes augstums: 1-1.5 m.

Komposta gatavošanas princips ir nemainīgs: labi sajaukti organiskie atkritumi, mitra konsistence, vaļīga gaisu caurlaidīga kaudzes uzbūve, saglabāts siltums.

Kompostā ievieto
Saimniecības atkritumus (Sudrabs, 1943) – pagalma saslaukas, pelni, sodrēji, izbarošanai nederīgās lapas, zāle, nezāles bez sēklām, dūņas, mēsli.

• Dārza un mājas atkritumus (Rukšāns, 1984):
• dārza atkritumi – pļauta zāle, nezāles, augļu mizas un serdes, sakņu atkritumi, dzīvžogu un koka zariņu griezumi, izmantota zeme no kastēm un podiem, novītušas puķes, lapas;
• mājas atkritumi – augļu un kartupeļu mizas, sakņu pārpalikumi, olu čaumalas, kafijas un tējas biezumi, mati, papīra salvetes;
  avīžu papīrs, pape, zāģskaidas – samitrināti, lai labāk sadalītos.

J.Rukšāns jau 1984. gadā ir aicinājis mājsaimniecībā ieviest dalīto atkritumu savākšanas sistēmu: 2 atkritumu konteineru sistēmu, kur vienā atkritumu spainī ievieto tukšās konservu kārbas, nederīgās stikla burkas, plastmasu un citu iesaiņojumu, bet otrā – mājas atkritumus, kas spēj sadalīties komposta kaudzē.

Komposta izejmateriālus var vākt no dēļiem izgatavotā kastē. Kad izejmateriāls savākts pietiekami daudz, to pārcilā ar lāpstu un sajauc, lielākos gabalus ar lāpstu sadrupina, puķu kātus un sīkos zariņus saīsina līdz 10 cm garumam. Jo sīkāk sasmalcināti atkritumi, jo straujāk sākas sadalīšanās process kompostā.

Jaunās komposta kaudzes materiālu kārtas ir:

• apakšējā kārtā jāliek 5-20 cm biezs vaļīgi sakrauts rupjākais materiāls – sasmalcināti koku un krūmu zari, kas nodrošina gaisa cirkulāciju un ūdens novadīšanu;
• klasiskā komposta kārta apmēram 30-40 cm – vaļīgi izklāti atkritumi, kuriem pāri pārkaisīti nedaudz dzīvnieku mēsli vai ragvielas, asins un kaulu miltu maisījums augsnes sīkbūtņu pievilināšanai, tad aizbārsta sauju ogļskābā kaļķa;
• plāna augsnes vai gatava komposta kārta, kas, ja ir sausa, jāsamitrina ar siltu stāvējušu ūdeni no mucas. Ja nav augsnes kārtas, tad var izlīdzēties ar zemi pie izravēto nezāļu saknēm;
• atkal nākošā klasiskā komposta kārta apmēram 30-40 cm un atkal nākošā plānā augsnes vai gatavā komposta kārta …… augšdaļā kaudzei kļūstot smailākai;
• beigās plāna nosedzošā kārta, kas pasargā pret augstumu un izžūšanu – augsnes kārtiņa un poraina kārta, kas ļauj no kaudzes izkļūt gaisam un mitrumam: lapas, salmi, pļauta zāle, kūdra, niedru pinumi vai veci maisi.

Ieteikumi kompostēšanai (Sudrabs, 1943):

• Vasarā vēlams pāris reižu saliet ar vircu;
• Kaudzi pārrakt, ārējās daļas iekraujot vidū, laikā, kad kaudzes saturs puslīdz sadalījies.

Komposta vidējais sastāvs (Sudrabs, 1943): organiskā viela 75%; N 0.35%; fosfors 0.2%; K 0.25%; kaļķis 3.75%; ūdens 15.8%.
Pēc gada komposts gatavs. To var iestrādāt agrā pavasarī, dodot uz 1m2 10-15 kg komposta. Kompostā esošās derīgās sīkbūtnes aktivizē augsnes un sakņu darbību.

Literatūra:
Sudrabs, J. (1943) Augļu un ogu dārzu ierīkošana un kopšana. Grāmatu apgādniecība A.Gulbis, Rīga, 182.lpp.
Rukšāns, J. (1984) Komposta komponēšana. Dārzs un drava, 1984 (6), 21-23 lpp.

MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU