Komposta kvalitātes prasības

Analizējot citu Eiropas Savienības dalības valstu pieredzi un praksi kompostēšanas jomā, būtiski ir nošķirt divas problēmu grupas:

• kompostam izvirzītie kvalitātes kritēriji;
• kompostēšanas procesa monitorings – analizēt pašu kompostēšanas procesu, kā arī noteikt parametrus, kādiem tam jāatbilst, lai iegūtais rezultāts varētu tikt uzskatīts par kvalitatīvu.

Beidzot kompostēšanas procesu, kompostam jāatbilst augstas klases organiskajam mēslojumam, kas satur augiem nepieciešamās barības vielas, kā arī, nelielus minerālvielu daudzumus, humusvielas humīnskābes formā, ko augi var izmantot pakāpeniski. Kvalitatīvs komposts palielina augsnes porozitāti un aerāciju, palīdz saglabāt augsnes mitrumu un aizkavē augsnes sablīvēšanos. Augsnē komposts kalpo kā bufera sistēma, aizsargājot augus pret nesabalansētu ķimikāliju daudzumiem, lielu minerālvielu koncentrāciju, absorbējot ķimikālijas un smagos metālus, attīstot veselīgas zonas augu sakņu sistēmai, aizsargā augus sausuma periodā un no sēnītēm.

Kompostam izvirzītās kvalitātes prasības ir atkarīgas no tā izmantošanas veida un atšķiras gadījumos, kad tas tiek izmantots kā augsnes uzlabotājs, aizvietotājs vai substrāta bāzes materiāls.

Pēc Eiropas valstu pieredzes, galvenās prasības atkritumu kompostiem ir:

• smago metālu daudzums gatavā produktā nedrīkst pārsniegt augsnei noteiktos normatīvus;
• lauksaimniecībā izmantojamo augšņu uzlabošanā tiek limitēta fosfora un slāpekļa koncentrācija kompostā;
• tiek noteiktas maksimāli pieļaujamās toksisko organisko savienojumu koncentrācijas kompostā, piemēram, bifenili un aromātiskie ogļūdeņraži;
• tiek ierobežots dažādu piejaukumu daudzums (stikls, metāls, plastmasa);
• tiek noteikts patogēno mikroorganismu daudzums, kas var būt bīstami cilvēkiem un dzīvniekiem.

Eiropas Kvalitātes nodrošināšanas shēmas bioatkritumu kompostēšanai sniedz kvalitātes kritēriji, kas apkopoti 1. tabulā un raksturo komposta kvalitāti.

Kvalitatīva bioatkritumu komposta gatavības pazīmes un nosacījumus var apkopot kā:

• irdens, viendabīgs, ar nelieliem daļiņu izmēriem, mitrums – 60 –70%,
• ar vāji sārmainu vai neitrālu vides reakciju (pH ne mazāku par 6,0),
• C:N attiecībai jābūt 20:30,
• organiskām vielām jābūt ne mazāk par 75%,
• barības vielām jābūt augiem uzņemamā veidā, ne mazāk par 50% no kopējā daudzuma, ar patīkamu trūdošu lapu smaržu.
• kompostam jāsatur apmēram 0,6% N, 0,2% P₂O₅ un 0,6% K₂O.
• kompostā nedrīkst būt helmintu oliņas un kāpuri, patogēnie mikroorganismi bīstamā koncentrācijā un dīgtspējīgas nezāļu sēklas.
• pieļaujams līdz 0,5% piejaukumu.

Robežvērtības smagajiem metāliem kompostā un dūņās, kas dažādās valstīs ir noteiktas atšķirīgi, apkopotas 2.tabulā.

Noteikumi augu barības vielu (fosfora, slāpekļa) pieļautajai koncentrācijai var mainīties plašās robežās atkarībā no komposta izmantošanas veida. Konkrētā komposta izmantošanas gadījumā tiek ieviestas prasības arī citu parametru noteikšanai un limitējošo vērtību (piemēram, mikroelementu) uzrādīšanai. Piemēram, Skandināvijas valstīs pagatavotajiem substrātiem rekomendētās vērtības dažādu elementu saturam ir sniegtas 3. tabulā.

Lai nodrošinātu komposta kvalitatīvu izmantošanu, vairākās valstīs kompostu grupē pēc tā kvalitātes, pieļaujot tikai noteiktas kvalitātes komposta izmantošanu atbilstoši tā īpašībām. Piemēram, Austrijā iedala kompostu pēc tā kvalitātes 3 klasēs, kur katrai no tām nosaka atbilstošu izmantošanas veidu:

• augstākās kvalitātes komposts klase A+ – Komposta kvalitātes prasības nosaka atbilstoši padomes regulai (EEC) Nr. 2092/ 91 par lauksaimniecības produktu bioloģisku ražošanu un norādēm par to uz lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem;
• labas kvalitātes komposts klase A – komposts izmantojams lauksaimniecībai;
• zemas kvalitātes komposts, klase B- komposts izmantojams ne lauksaimniecības mērķiem.

Komposta kvalitātes klašu ieviešana uzteicama vairāku aspektu dēļ. Pirmkārt, šādā veidā tiek skaidri noteikts, ka vārds ´komposts´ ietver dažādas kvalitātes produkciju. Otrkārt, tiek skaidri nošķirti komposta parametri, lai atbilstu katrai no kvalitātes klasēm. Treškārt, ir precīzi norādīts, kādā jomā izmantojama katra no komposta kvalitātes klasēm, līdz ar to vienlaikus tiek iegūti divi labumi – gan komposta kvalitātes kritēriji, gan attiecīgs pielietojuma nosacījums. Šādā veidā ar vienu regulējumu tiek aptverts plašāks jautājumu loks. Tāpat jāuzsver, ka atšķirīgu komposta kvalitātes klašu ieviešana nodrošina lielāku drošību arī patērētājam, kas var būt pārliecināts, ka viņa iegādātā produkta izaudzēšanai izmantots tikai attiecīgas klases (t.i., kvalitātes) komposts. Attiecībā pret šī brīža regulējumu Latvijā, jānorāda uz komposta kvalitātes klašu ieviešanu kā perspektīvu situācijas risinājumu, kas atrisinātu virkni šajā koncepcijā iepriekš norādīto problēmu, kas saistītas ar komposta kvalitātes kritēriju trūkumu.

Turpinot jānorāda, ka daudzās Eiropas valstīs ir izstrādāti normatīvie akti, kas nosaka komposta ražošanas un izmantošanas prasības. Tā Austrijā visa sadalīšanās procesa laikā kompostējamā materiālā temperatūrai vismaz četras dienas jābūt > 64°C. Vācijā kompostējamais materiāls tiek uzskatīts par atbilstošu sanitārām un higiēnas prasībām, ja temperatūra atklātā komposta sistēmā ir augstāka par 55°C divas nedēļas pēc kārtas vai 65°C vienu nedēļu, bet slēgtā sistēmā, ja vienu nedēļu tā ir augstāka par 64°C. Vācijas Bioloģisko atkritumu likums nosaka to, ka no bioloģiski pārstrādātajiem organiskiem atkritumiem iegūtie produkti jāpārbauda, lietojot Salmonellas testu. Nīderlandē ir sastādīti un tiek izmantoti vispārēji standartizēti procesa parametri: minimālais kompostēšanas ilgums ir 8 nedēļas, pirmajās četrās nedēļās nepieciešama intensīva aerācija un divreizēja kaudzes sajaukšana, kompostēšanas maksimālā temperatūra 50-60°C.

Arī Latvijā nepieciešams izstrādāt normatīvos aktus, kas regulē komposta ražošanas un izmantošanas prasības, jo tikai kvalitatīvā kompostēšanas procesā iespējams iegūt kvalitatīvu rezultātu. Līdz ar to secināms, ka iepriekšminēto normatīvo aktu ieviešana būtiski atvieglotu kompostēšanas speciālistu darbu, jo būtu skaidri noteikti procesa vērtēšanas kritēriji.

Literatūra

1. Bendere R., Zariņa Dz. (2006) Bioloģiski sadalāmo atkritumu apsaimniekošana, LASA Rīga, 2006
2. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Biedrība „Latvijas Atkritumu saimniecības asociācija”. Izvērtējums par Latvijas apstākļos piemērojamas bioloģiski noārdāmu atkritumu pārstrādes metodes apglabājamo bioloģiski noārdāmo atkritumu apjomu samazināšanai, 2013.

MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU