Ināra Teibe, Kampaņas „Kompostētāju klubs” vadītāja

Tāpat kā liels vairums Latvijas iedzīvotāju, esmu bērnībā augusi kopā ar saimniekošanu ģimenes dārziņā, kur guvu savu pirmo dārzkopja pieredzi. Katrā dārzā parasti ir sava komposta kaudze, kurā ir samestas nezāles, vecie augi, zāle, lapas, bojāti dārzeņi u.tml., turpat tiek mesti arī virtuves atkritumi. Un neviens pat neiedomājās, ka varētu būt arī citādi, jo kur tad to visu lai liek, piedevām, ja tam ir arī vērtība – paša gatavots komposts. Taču šīs kultūrvēsturiskās tradīcijas kaut kā izzūd, tikko mēs pārceļamies uz pilsētu, lai gan tā ir lieliska iespēja samazināt mājsaimniecībā radīto atkritumu daudzumu, par kuru izvešanu maksājam no sava ģimenes budžeta.

Bioatkritumu kompostēšanas pieredze veidojas ar gadiem. Tas ir nepārtraukts process un tikai katrs pats izvēlas, kā pašam ir ērtāk cīnīties ar savu slinkumu. Esmu sajūtu dārzniece un man arī ir slinkums. Varbūt kaut ko daru arī nepareizi, bet tā kā vasarā man dārzā viss zied un ir ogas, tad padalīšos ar savu kompostētāja pieredzi.

Pirms divpadsmit gadiem pārcēlāmies no galvaspilsētas uz Pierīgas pašvaldību un mums ir neliels dārzs. Pirmajā gadā mēs lapas dedzinājām. Jā, tā bija pieņemts, un visi kaimiņi mums apkārt tā apsaimniekoja dārza atkritumus. Tā kā man pašai ļoti nepatīk degošu lapu dūmu smaka, un zinot to, ka tie ir kaitīgi manu bērnu veselībai, tad es pati biju arī viena no iniciatorēm, kas rosināja aizliegt zaļo dārza un parka atkritumu dedzināšanu pašvaldībā.

Esam veduši lapas uz mežu, bet arī tas man likās nepieņemami, kaut arī, it kā jau ļaunums jau nav nekāds, bet mežs ar to zaudē savu relaksācijas sniegšanas burvību. Esam veduši rudens lapas arī uz pašvaldības kompostēšanas laukumu.

Nu jau vairākus gadus esmu iemācījusies to visu atstāt dārzā vai salikt komposta kastē. Rudenī lapas aproku vasaras puķu un garšaugu dobēs, salieku ap krūmiņiem un zem lielajiem skujeņiem. Atsevišķās vietās dārzā, kā piemēram, uz krūmiņiem uz akmens terases, tā ir vienīgā iespēja tikt pie barības vielām, un tur var salikt ļoti daudz lapas. Pārējo nesu uz komposta kasti, turpat liekam arī nopļauto zāli, nezāles, vecos augus, ābolus un pārtikas atkritumus.

Bioloģiskās kompostēšanas piedevas, kas paātrina kompostēšanas procesu, es pievienoju tikai tad, kad ir ābolu gads.  Āboli sadalās patiešām ļoti lēni un rada skābu vidi. Kompostējamo masu pārcilāju tikai tad, kad man ir nepieciešams komposts – divas līdz trīs reizes gadā. Pavasarī un vasarā, liekot zemi vasaras puķu kastēs, un rudenī, kad es atbrīvoju kompostēšanas kastes koku lapām. Gatavo kompostu salieku puķudobēs, ap ogu un košuma krūmiņiem. Sausā vasarā paleju kompostu ar ūdeni. To var redzēt uzreiz, ja bioatkritumi ir sausi, tad tie ļoti lēni sadalās, taču tie nedrīkst būt arī slapji.

Izvēloties kompostēt arī pārtikas atkritumus, iesaku padomāt kur atradīsies kompostēšanas tvertne, un vai varēsiet tikt pie tās visa gada garumā, kā arī to, cik daudz vēlaties ar atkritumiem darboties. Manā gadījumā ir bijušas ziemas, kad es brienu pa sniegu līdz ceļiem vai žonglēju ar pārtikas atkritumu trauciņu pa apledojušu kalnu ejot lejā, un tomēr, manā dārzā tā ir labākā kompostēšanas vieta. Pārtikas atkritumu konteineru es izmantoju tikai ziemā un varu piekrist apgalvojumam, ja atkritumus nemaisa un ar tiem nenodarbojas, tad tādā tvertnē komposts pats neveidojas. Tāpēc pārējā  gada laikā es virtuves atkritumus metu komposta kastē un virsū uzmetu dārza atkritumus. Lai izdodas!