Bioloģiski sadalāmo atkritumu savākšana

Atkritumu savākšanas sistēmas izvēle lielā mērā ir atkarīga no tā, kā tiks realizēta atkritumu šķirošana. Praksē vienkāršākais un iedzīvotājiem ērtākais variants ir atkritumu sašķirošana divās daļās – tiek atšķirota “sausā” un “slapjā” frakcija, kas pamatā sastāv no virtuves atkritumiem un ir izmantojami kompostu veidošanai arī mājas apstākļos.

Vēl praksē izmanto atkritumu sašķirošanu pārstrādājamos (papīrs, visa veida dzērienu tara, stikls) un nepārstrādājamos atkritumos, kas tiek atšķiroti dažādos konteineros. Atšķirotie pārstrādājamie atkritumi tālāk tiek vēlreiz pāršķiroti, izmantojot konveijera līnijas pirmapstrādes centros. Jāatzīmē, ka jo rūpīgāka šķirošana tiek veikta atkritumu rašanās vietā, jo tīrāku materiālu iegūst un jo mazāk darba pirmapstrādes centrā.

Eiropas pieredze rāda, ka labākos rezultātus dalītā atkritumu savākšanā nodrošina tās programmas, kurās:

• atkritumu savākšanas un sagatavošanas sistēma ir maksimāli vienkārša un ērta iedzīvotājiem;
• uzsākot dalīto atkritumu savākšanu, sabiedrība ir labi informēta par programmas mērķiem un norisi;
• no kopējās atkritumu plūsmas tiek izdalīti pēc iespējas vairāki atkritumu veidi;
• dalīto atkritumu savākšana ir regulāra un labi iekļaujas jau esošajā nešķiroto atkritumu savākšanas sistēmā;
• iedzīvotāju piedalīšanās dalītā atkritumu savākšanas sistēmā ir nevis brīvprātīga, bet gan likumdošanas ceļā noteikta.

Atkritumu apsaimniekošanas shēmas izejas elements ir attiecīgo atkritumu veidošanās process. Tie var būt sadzīves, apkalpošanas vai ražošanas procesi, kuros atkarībā no to veida un intensitātes tiek radīti atšķirīga daudzuma un sastāva atkritumi. Veidojot atkritumu apsaimniekošanas shēmu, ieteicams izmantot integrētu pieeju, kurā iekļautos gan iedzīvotāju radītie atkritumi, gan ražojošās un apkalpojošās sfēras radītie atkritumi. Tas nozīmē, ka, piemēram, izdalot bioloģiski sadalāmos atkritumus atsevišķā grupā, tajā tālāk atkritumi tiek iedalīti atbilstoši specifiskajām pārstrādes tehnoloģijas prasībām, proti:

• cieti atkritumi ar lielu bioloģiski sadalāmo organisko daļu;
• šķidri bioloģiski sadalāmie organiskie atkritumi;
• zaļie dārza atkritumi.

Šo veidu atkritumi tiek novirzīti uz noteiktām pārstrādes tehnoloģijām neatkarīgi no to radītāja.
Kādus no shēmas elementiem izvēlēties, nosaka atkritumu īpašības, to attiecīgais daudzums, tehniskās un finansiālās iespējas. Tomēr galvenais nosacījums, veidojot atkritumu saimniecību, ir tās drošums gan apkārtējai videi, gan iedzīvotāju un apkalpojošā personāla veselībai (LASA, 2005).

Sadzīves atkritumu savākšanas un transportēšanas organizēšana

Izmantotie termini:
ģimenes māja jeb vienģimeņu mājas – māja pilsētā vai piepilsētā ar nelielu zaļo zonu (ar mazdārziņu vai mauriņu), parasti privātmāja.
lauku sēta – māja ārpus pilsētas, ar tai piegulošu zemes platību, kurā var nodarboties ar lauksaimniecību
daudzdzīvokļu mājas – atrodas pilsētā, gan ar centralizēto apkuri, gan ar lokālo apkuri.

Integrālas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveides pirmais etaps ir radīto atkritumu īslaicīga uzglabāšana šķirotā vai nešķirotā veidā un tālāka savākšana un transportēšana atkarībā no atkritumu masas sastāva un reģiona apsaimniekošanas plāna uz pirmapstrādes centriem, pārkraušanas stacijām vai tieši uz pārstrādes vai noglabāšanas vietām. Ja daļu no atkritumiem paredzēts tālāk pārstrādāt, tad jāsāk ar atkritumu plūsmas analīzi, lai noteiktu, kādus atkritumu veidus ir lietderīgi iekļaut šajā sistēmā, kurā sektorā (iedzīvotāji, tirdzniecības struktūras, apkalpojošā sfēra utt.) tie tiek radīti, kādi ir to daudzumi.

Atkritumu dalītu savākšanu var realizēt tikai iesaistot plašas iedzīvotāju masas, tādēļ jāparedz mehānismi, kuri liks cilvēkiem iesaistīties šādā programmā. Pieredze rāda, ka brīvprātīga iesaistīšanās nav pietiekami efektīva, tādēļ jāparedz citi mehānismi.

Iespējamie varianti:

• var pieņemt aizliegumu noglabāt tos materiālus, kurus vēlas pārstrādāt;
• var samazināt atkritumu savākšanas maksu tiem iedzīvotājiem, kuri piedalās atkritumu šķirošanā;
• var veicināt tirgus noietu otrreizēji pārstrādātiem materiāliem, nosakot, piemēram, ka valsts sektorā jāizmanto rakstāmpapīrs, kura sastāvā ir noteikts daudzums makulatūras;
• var piešķirt atvieglojumus tām kompānijām, kuras nodarbojās ar atkritumu pārstrādi (izdevīgi kredīti, nodokļu atvieglojumu utt.);
• var iekļaut produkta cenā izdevumus tā vēlākai pārstrādei.

Resursu taupīšanas politika un prasību pieaugums atkritumu noglabāšanas vietu iekārtojumam, kas strauji paaugstina to izmaksas, ir divi galvenie faktori, kas veicināja atkritumu šķirotas vākšanas ieviešanu. Atkritumu pārstrādē izmantojamās tehnoloģijas ir cieši saistītas ar atkritumu savākšanas un tālākas atšķirošanas shēmu un tās izpildījuma kvalitāti. Pamatnosacījums atšķirota materiāla kvalitātei ir piejaukumu daudzums – jo tīrāks un viendabīgāks ir materiāls, jo augstāka otrreizējā materiāla cena. Atkritumu šķirošana var tikt veikta to rašanās vietā, kad pamatā šķirošanu veic paši atkritumu radītāji vai pirmapstrādes centrā, pie nosacījuma, ka ir atsevišķi savākti tikai cietie tālāk izmantojamie atkritumu veidi. Ļoti detalizēta savākšanas shēma, ar lielu skaitu atšķirojamo atkritumu komponenšu to radīšanas vietās, ir relatīvi dārga un praksē grūti realizējama. It sevišķi grūti tā ir realizējama iedzīvotāju vidū, kur kvalitatīvas savākšanas shēmas ieviešana prasa atbilstoši izstrādātu atkritumu apsaimniekošanas apmaksu sistēmu un sabiedrības vispārējās apziņas maiņu. Pētījumi bioloģiski sadalāmo atkritumu šķirošanas gaitā Austrijā parādīja, ka savāktais šķiroto bioloģiski sadalāmo atkritumu daudzums ir atkarīgs no iedzīvotāju informēšanas regularitātes (Hauer, 2001).

Mājsaimniecības atkritumu daudzuma samazināšana ir visgrūtāk īstenojamais posms Atkritumu apsaimniekošanas stratēģijā un prasa ievērojamus pašvaldību finansiālos resursus. Viena no galvenajām mājsaimniecības atkritumu sastāvdaļām ir pūstošie un bioloģiski sadalāmie materiāli, piemēram, virtuves atkritumi.

Ņemot vērā dažādu valstu ilgo pieredzi atkritumu apsaimniekošanā un pieaugošās prasības vides aizsardzībā, pašreiz atkritumu apsaimniekošanā vērojama tendence attīstīt dalītu iedzīvotāju, uzņēmumu un iestāžu atkritumu vākšanu izmantojot vienkāršotu shēmu, kuras pamatā ir nosacījums, ka sadzīves atkritumi nosacīti tiek iedalīti četrās pamata grupās, kas tiek savāktas atsevišķi:

• bioloģiski sadalāmie atkritumi;
• otrreizēji pārstrādājamās izejvielas;
• apglabājamie atkritumi;
• specifiskie atkritumi, kuru savākšana jāorganizē atsevišķi – sadzīvē radītie bīstamie atkritumi, lielgabarīta atkritumi un tml.

Vienlaicīgi ar šo sistēmu tiek nodrošināta iespēja kvalitatīvi atšķirotus otrreizējai pārstrādei izmantojamus atkritumus nodot atkritumu savākšanas organizācijai bez papildus samaksas, kā arī tālākai atkritumu pārstrādei tiek nodoti tā komplektēti atkritumi, kā to pieprasa katrs pārstrādātājs atbilstoši savai tehnoloģijai. Šāda pieeja vienkāršo atkritumu savākšanas shēmu, jo kvantitatīvi tiek izdalītas trīs (bioloģiski sadalošie atkritumi, otrreizēji pārstrādājamās izejvielas, noglabājamie atkritumi) līdzīga apjoma atkritumu grupas, kas lielākajās apdzīvotajās vietās – kā daudzdzīvokļu namu masīvi, skaitliski maz maina izmantojamo konteineru skaitu. Tas būtiski nesadārdzina atkritumu savākšanas un transportēšanas pakalpojumus, jo katra veida atkritumu izvešanas biežums samazinās no trim reizēm nedēļā uz vienu reizi nedēļā vai vēl retāk (izņemot bioloģiski sadalāmos atkritumus), kā arī dod iespēju atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem uz konveijera līnijas kvalitatīvi atšķirot otrreizēji izmantojamās izejvielas atbilstošās grupās saskaņā ar pārstrādes uzņēmumu prasībām (Eunomia Research &Consulting).

Uzsākot dalītu bioloģiski sadalāmo atkritumu savākšanu, tālāk tai atbilstoši tiek izveidota savākšanas sistēma. Eiropā un arī Latvijā tiek izmantoti vairāki centralizētās atkritumu savākšanas sistēmas varianti (Hauer, 2001):

• atkritumu savākšana konteineros, kuri izvietoti noteiktās vietās, ne pārāk tālu no dzīves vietām (viens konteineru laukums paredzēts vairākām mājām);
• atkritumu savākšana vienā centralizētā šķiroto atkritumu savākšanas laukumā;
• atkritumu savākšana no katras ģimenes mājas.

Tās vai citas metodes izvēle atkarīga no iedzīvotāju blīvuma, daudzuma, savācamo materiālu veida un daudzuma, jau eksistējošās atkritumu savākšanas sistēmas, kā arī pašvaldību finansiālajām iespējām.

Praktiski atkritumu šķirošana pirmkārt notiek iedzīvotāju mājokļos. Iedzīvotāji bioloģiski sadalāmos virtuves atkritumus var ievietot atsevišķā atkritumu tvertnē (sk.1.attēlu), no kurienes pēc tam izber konteinerā, novieto pie mājas savākšanas dienā vai arī ievieto papīra maisā vai tūtiņā, ko izmet konteinerā.

Atdalītie bioloģiski sadalošies atkritumi var tikt savākti izmantojot konteinerus, kas ir īpaši pielāgoti šī veida atkritumiem, proti – nodrošina optimālu gaisa cirkulāciju atkritumu uzglabāšanas laikā, līdz ar to novēršot atkritumu smakošanu (skat. 2. un 4.attēlu). Konteinerus izgatavo ņemot vērā speciālas prasības (3.attēls):

• konteinera iekšpuse ir ar vertikāli rievotām sienām, kas traucē atkritumu pielipšanu pie sieniņām, līdz ar to veicinot gaisa cirkulāciju;
• konteinera sānos un vākā iestrādāti caurumiņi gaisa cirkulācijas nodrošināšanai;
• konteinera pamatnē ir ieklāts režģis, kas nodrošina šķidruma noteci.

Bioloģiski sadalāmo atkritumu tālākā savākšana atkarīga no transportēšanas veida. Praksē izmanto divus bioloģiski sadalāmo atkritumu savākšanas veidus:

1) pilno atkritumu konteineri nomainot ar tukšu, tīru (izdezinficētu) konteineri. Šajā gadījumā izmanto specializētus piekabes veida transporta līdzekļus, kuriem ir paceļama platforma, var būt nosegta vai vaļēja kravas kaste (5.attēls). Šie transporta līdzekļi ir ar mazāku kravnesību, taču ir vieglāki, līdz ar to vieglāk izbraucami pa lauku ceļiem (arī laikā, kad ir aizliegums smagajām kravas automašīnām).

2) atkritumus izberot specializētā transporta līdzeklī (6.attēls) – konteinerā tiek ievietots speciāls bioloģiski sadalāms maiss (piemēram, kukurūzas šķiedru maiss vai izturīga papīra maiss), kuru kopā ar atkritumiem izber specializētā transporta līdzeklī. Maiss paredzēts, lai nodrošinātu, ka atkritumu konteiners būtu tīrs. Tā kā atkritumu masa ir mitra, to nesaspiež, bet liekais šķidrums no atkritumu transportēšanas kameras tiek novadīts speciālā uzkrājējā. Šīs sistēmas trūkums ir tāds, ka konteineri, īpaši vasaras sezonā, tomēr paliek netīri, jo slapjā bioloģiskā masa noārda maisu vai arī maiss neturas pietiekoši stingri un noslīd, līdz ar to konteineri nav higiēniski un var sākt smakot, kā arī šķidrums no kravas transporta var sākt tecēt un piesārņot apkārtni. Šāds transportēšanas veids labāk piemērots blīvo bioloģiski sadalāmo maisu savākšanā, kuri ievietoti nevis konteinerā, bet maisu turētājā. Taču savākšanai ar maisu turētājiem ir trūkumi, proti, maisus saplēš klaiņojošie mājdzīvnieki, putni un grauzēji.

Visas bioloģiski sadalāmo atkritumu transportēšanas automašīnas bieži mazgā un dezinficē. Bioloģiski sadalāmo atkritumu izvešana nedrīkst būt retāk nekā reizi nedēļā, lai neattīstītos mušiņu kāpuri un daļēji sadalītie atkritumi nesāktu smakot.

7. un 8.attēlā dotas shēmas kā notiek bioloģiski sadalāmo atkritumu savākšana divās pašvaldībās Grieķijā. Savākšana tiek organizēta, iekļaujot izmaksās bioloģiski sadalāmos maisus un tvertnes katrai mājsaimniecībai un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumam. Iedzīvotāji konteinerā izmet atkritumus kopā ar maisu. Jāatzīmē, ka bioloģiski noārdāmo maisiņu izmantošana rada nelielu piemaisījumu daļu bioloģiski sadalāmiem atkritumiem un ir izmantojama tad, ja tālākā pārstrādes tehnoloģija pieļauj maisiņu izmantošanu (9.att.).

Atkritumu šķirošana un savākšana no ģimenes māju un lauku sētu mājsaimniecībām

Dalītās atkritumu savākšanas sistēma ģimenes māju un lauku māju iedzīvotājiem var tikt īstenota šādos veidos:

• izmantojot konteinerus dažādu veidu atkritumiem (10.attēls) – iesaistot ģimeņu māju un lauku sētu iedzīvotājus centralizētā šķiroto atkritumu, tai skaitā bioloģiski sadalāmo atkritumu, savākšanas shēmā, kur tos savāc pēc iepriekš noteikta maršruta un savākšanas grafika katram atkritumu veidam. Šādu šķiroto atkritumu savākšanu apgrūtina dažādi faktori: lauku sētas atrodas tālu no blīvi apdzīvotām vietām (tāpēc šāda sistēma nav ekonomiski izdevīga), ģimenes māju iedzīvotājiem nav tik lielas un brīvas teritorijas, lai izvietotu daudzus konteinerus atsevišķiem atkritumu veidiem, kā arī iedzīvotāji nav ar mieru izlietot savus līdzekļus dažādu konteineru iegādei;
• izveidojot šķirotu atkritumu savākšanas laukumus – šādus laukumus ierīkot izdevīgi ģimenes māju ciematos;
• izmantojot blīvus bioloģiski sadalāmos maisus, ko nodod kopā ar atkritumiem (11.attēls) – savākšana notiek pēc iepriekšējas vienošanās par izvešanas biežumu vai iepriekš noteikta grafika; pērkot maisu cenā var būt iekļauta atkritumu izvešanas maksa;
• izmantojot speciālas bioloģiski sadalošo atkritumu kompostēšanas tvertnes – kompostēšanas process notiek uz vietas katrā mājsaimniecībā un rezultātā tiek iegūts komposts.

Praksē biežāk apvieno dažādus savākšanas veidus atbilstoši pašvaldībā esošo ģimenes māju un lauku sētu attālumam un blīvumam, pašvaldību iespējām, kā arī atkritumu apsaimniekošanas organizācijas iespējām.

Austrijas pieredze rāda (Hauer, 2001), ka visizdevīgāk bioloģiski sadalāmo atkritumu savākšanas konteinerus izvietot gan pilsētā, gan piepilsētā ģimenes māju rajonā pie katras ģimenes mājas, jo savāktais bioloģiski sadalāmo atkritumu daudzums piepilsētas ģimenes mājās uz 1 iedzīvotāju bija 200 kg/gadā, kā arī bioloģisko atkritumu masa bija tīra – bez citu atkritumu piejaukumu. Lauku teritorijā lauku sētās uz 1 iedzīvotāju ir savākti 15-20 kg bioloģiski sadalāmie atkritumi gadā. Pilsētās bioloģiski sadalāmo atkritumu konteineri ir izvietoti publiskos savākšanas laukumos. No pilsētas daudzdzīvokļu namiem ir savākti 20% virtuves atkritumu un 50 % zaļo atkritumu, tie ir ar 2% citu atkritumu piejaukumiem. Salīdzinot atkritumu savākšanas transporta noslogotību pilsētās un piepilsētās, piepilsētās transporta darbības ikdienas jauda ir gandrīz divreiz augstāka nekā pilsētā, jo arī atkritumu daudzums no katras piepilsētas ģimenes mājas bija lielāks nekā no katra daudzdzīvokļu nama pilsētā. Tādēļ Vīnē bioloģiski sadalāmo atkritumu konteinerus izvieto pie katras piepilsētas ģimenes mājas, bet pilsētā pie daudzdzīvokļu mājām tikai publiskajos konteineru laukumos.

Bioloģiski sadalošies maisiņi bioloģiski sadalāmo atkritumu savākšanai

Visbiežāk praksē izmantojami divu veidu bioloģiski sadalošies maisi bioloģiski sadalāmo atkritumu savākšanai:

• „Kraft” papīra maisi;
• speciāli bioloģiski sadalāmās plastmasas maisi, kas ražoti kā saistvielu izmantojot bioloģisku materiālu – kukurūzu, kartupeļus.

Bioloģiski sadalāmos maisus var izmantot, gan kā ieliktņus mājās esošajās atkritumu tvertnēs (maza izmēra maisi), gan āra konteineros (liela izmēra maisi sākot no 120 l).

Speciālo bioloģiski sadalošos maisu izmantošana bioloģiski sadalāmo atkritumu savākšanā praksē vērtē dažādi. Pozitīvais efekts novērojams šo atkritumu šķirošanas uzsākšanā, lai atradinātu iedzīvotājus izmantot nu jau pierastos plastmasa maisiņus, gan arī reklāmas nolūkos. Negatīvais efekts rodas, ja iedzīvotājs atver konteineru un ierauga tajā daudz papīra vai bioloģiski sadalāmās plastmasas maisus, apziņā viņam zūd šķirošanas jēga, jo viņš neredz, ka maisos ir bioloģiski sadalāmie atkritumi.

Ietekme uz apkārtējo vidi vismazākā ir gadījumā, ja virtuvē izmanto atkritumu tvertni bez maisiņiem un tikai ar aukstu ūdeni tvertni izskalo. Lielāks resursu patēriņš sekojošā kārtībā ir, ja tvertni mazgā ar karstu ūdeni; ja izmanto vēl arī ķīmiskos mazgāšanas līdzekļus (Estermann, 2003).

Papīra maisi

Bioloģiski sadalāmo atkritumu savākšanā ir izmantojams tikai „Kraft” veida papīrs. Tas nedrīkst būt krāsains, kā arī tā apdrukai nedrīkst izmantot smagos metālus saturošas krāsas, lai neradītu smago metālu daudzuma palielināšanos kompostā. Papīra maisiņam jābūt pietiekoši izturīgam. Negatīvais aspekts papīra maisiņu izmantošanā ir to necaurspīdīgums. Tas rada grūtības bioloģiski sadalāmo atkritumu šķirošanas kontrolē pirms pārstrādes.

Latvijā veiktā projekta par bioloģiski sadalošos atkritumu savākšanu no iedzīvotājiem divos pagastos pieredze rāda, ka, lai iedzīvotājus veicinātu šķirot bioloģiski sadalošos atkritumus, reklāmas nolūkos efektīvi izmantot speciālus papīra maisus, jo tos varēja arī pasūtīt vietējiem ražotājiem. Šajos maisos sākotnēji ievieto bioloģiski sadalāmos atkritumus, tādējādi nodrošinot šo atkritumu ātru sadalīšanos. Papīra maisus, projekta laikā pagastu vietējos pārtikas veikalos bija iespējams saņemt bez maksas kopā ar nopirkto pārtiku (sk. 12.attēlu). Uz maisiem ir uzdrukāta informācija ar norādēm, kāda veida bioloģiski sadalāmos atkritumus drīkst likt maisā un kādus nedrīkst (LIFE ENV/03).

Speciāli bioloģiski sadalāmās plastmasas maisi

Šveices pieredze, kas jau kopš 1997. gada sāka izmantot bioloģiski sadalāmās plastmasas maisus, rāda, ka bioloģiski sadalošos plastmasas atkritumu maisu izmantošana virtuves atkritumu savākšanā efektīva ir, ja maisiņi atbilst šādiem nosacījumiem:

• maisiņiem jābūt caurspīdīgiem, lai var pārbaudīt citu atkritumu piejaukumus, ja tādi ir;
• uz maisiņiem nedrīkst izmantot krāsas, kas satur smagos metālus;
• maisiņiem jābūt pietiekoši izturīgiem, lai neizjuktu vienas nedēļas laikā, kā arī atkritumu nogādāšanas līdz konteineram un savākšanas laikā;
• maisiņiem jābūt aiztaisāmiem, bez bioloģiski nesadalāmiem materiālu rokturiem vai citiem aiztaisāmiem.
• maisiņiem jābūt ar viendabīgu un skaidru apzīmējumu, lai mazumtirgotāji, patērētāji, atkritumu savācēji un kompostēšanas procesa kontrolieri spētu atšķirt tos no parastiem plastmasas maisiņiem;
• maisiņiem ir jāatbilst starptautiskajiem polimēru bioloģiskās sadalāmības standartiem (piemēram, DIN-EN-13432; DIN draft 54900) (13.attēls) un jābūt sertificētiem DIN CERTCO reģistrā (Estermann, 2003).

Izmantotā literatūra

Alpheco Composting, Collection – Regimes, http://www.alpheco.co.uk/BioWasteCollection.htm

Bench, M.L., Woodard, R., Harder, M.K. and Stantzos, N. (2004) Householder Attitudes to Waste Minimisation Through Home Digestion of Biodegradable Waste, Waste and Energy Research Group, School of the Environment, University of Brighton, East Sussex, BN2 4GJ, UK, referate to the ISWA World Environment Congress, October, 17-21, 2004, Rome

Eunomia Research &Consulting. Economic Analysis of Options for Managing Biodegradable Municipal Waste – Final Report; Eunomia Research &Consulting, Scuola Agraria del Parco di Monza, HDRA Consultants, ZREU and LDK ECO on behalf of ECOTEC Research&Colsunting; p.105-109

Estermann, R. (2003) Introducing the biodegradable bag into Switzerlands organic waste collection, Waste Management World, November-December 2003, p.62-66.

Hauer, W. (2001) Analyses of differant Biowaste Management Systems; referate to the Biowaste Conference, May, 15-17, 2001, St.Pölten and Vienna, http://www.biowaste.at/bwc-hauer.pdf

LASA (2005) Bioloģiski sadalāmo atkritumu apsaimniekošana. 102 lpp.

LIFE ENV/03 projekts ENV/LV/000448 no 01.10.2003 līdz 31.12.2005 „Sadzīves bioloģiski sadalošos organisko atkritumu pārstrāde izmantojot kompostēšanas tehnoloģijas”.

MATERIĀLS TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU